Bīriņu pils

Bīriņu pils teritorija bijusi apdzīvota jau 13. gadsimtā, kad šeit mita lībiešu ciltis. Nosaukumu pils ieguva 16. gadsimtā Johana Bīringa (Bīriņa) drosmes dēļ – viņš vadīja latviešu, poļu un vācu karavienību pret Ivanu Bargo, patriekdams to no Vidzemes lielākajām pilsētām. Par šādu varonību Bīringam piešķīra Kolcenes muižu, kas tautā tika saukta par Bīriņu muižu, izrādot pateicību viņa varoņdarbiem.

18. gadsimta beigās pilī saimniekoja grāfs Mellins, kas bija kaislīgs kultūras cilvēks – viņš izveidoja apjomīgu Latvijas un Igaunijas karšu atlantu un cīnījās par dzimtbūšanas atcelšanu. Pils parka kapenes, kas veidotas pēc Mellina iecerēm, ir unikāls arhitektūras paraugs – tās izbūvētas zem dabiska pakalna.

Pils ēka savu tagadējo izskatu ieguva 1860. gadā, kad pēc toreizējā pils īpašnieka Augusta fon Pistolkorsa iecerēm tā tika uzbūvēta par neogotikas stila un pusloka arhitektūras ēku. 19. gadsimta beigās viņa dēls Aleksandrs fon Pistolkorss uzņēmās vērienīgu ideju īstenošanu, izveidojot piejūras kūrortu Saulkrastus (Neibādi) un no Bīriņu pils izbūvējot ceļu uz jauno oāzi.

Bīriņu pils piedzīvojusi arī savu Romeo un Džuljetu – Aleksandra dēls Ēriks iemīlēja pils kalponi, pret ko iebilda Ērika māte. Viņai ar viltu izdevās abus mīlniekus izšķirt un šāda skumja pavērsiena dēļ pašnāvību izdarīja gan kalpone, gan Ēriks.

Mūsdienās pils visā pilnībā atguvusi savu kādreizējo diženumu un ir viena no zināmākajām pilīm Latvijā. Ar savu viesnīcu un restorānu, kā arī atpūtas iespējām dižciltīgu muižnieku manierē tā piesaista cilvēkus gan atpūsties mierpilnā gaisotnē, gan rīkot svinīgus pasākumus, it sevišķi kāzas.