Home / Enter Gauja / Maršruti Gaujas Nacionālajā parkā

Liepa, Līču–Laņģu klintis

Šis maršruts pa dabiskām, mazstaigātām takām aizvedīs pie Līču–Laņģu klintīm, kas atrodas meža vidū, pa ceļam apskatot Lodes māla karjeru.

Ieteicamais laiks

Jūnijs – oktobris. Bezlapu periodā atsegumi ir labāk redzami.

Maršruta gaita

Lielā Ellīte – Lodes dzelzceļa stacija – “Lode” – Līču–Laņģu klintis – Lielā Ellīte.

Garums

Ap 9 km.

Ilgums

Vairāku stundu ilgs maršruts.

Grūtības pakāpe

Viegls.

Ceļa segums

Asfalts, ceļi ar grants segumu, meža takas.

Sākums/beigu punkts

Autostāvlaukums pie Lielās Ellītes, Liepa.

Marķējums

Ir marķēts ar zīmēm un bultām.

Attālums no Rīgas

102 km.

Loģistika un sabiedriskais transports

Liepa ir viegli sasniedzama dzelzceļa līnijā Rīga–Valga (stacija “Lode”, vilciens kursē 2–4 reizes dienā) un ar starppilsētu autobusu maršrutā Cēsis–Valmiera.

Der zināt! 

Iepriekš noskaidrojiet sabiedriskā transporta kursēšanas laikus. Pārvietojoties pa autoceļiem, ievērojam ceļu satiksmes noteikumus, jo esam satiksmes dalībnieki. Līšana alās ir bīstama, jo smilšakmens slāņi tajās ir ļoti nenoturīgi! Respektējiet dabā izvietotās zīmes! Katrs pats ir atbildīgs par drošību maršruta veikšanas laikā. Glābšanas dienesti: 112.

 

 

 

 

1. Lielā Ellīte 25.42749, 57.38426

Latvijai neparasts smilšakmens atsegums (Amatas svīta) ar vairākām arkām, pīlāriem, nišām un alu, kas radies sufozijas procesu rezultātā. Lielās Ellītes (Ellīte, Velna ceplis, Velna krāsns, Vella ala, Liepmuižas ala, Liepas ala) alas kopgarums ir nedaudz vairāk kā 20 m, tās griestu augstums sasniedz 3,5 m, bet platums 5 m. No alas izplūst spēcīgs avots. Domājams, ka ala sākusi veidoties jau pirms 7000 gadu. Vieta daudz postīta, 20. gs. sākumā no tās raktas baltās smiltis, vēlākos laikos nobradāta un citādi bojāta. Tagad objekts un tā tuvākā apkārtne ir sakopta un apsaimniekota. Lielā Ellīte ir sena kulta vieta un objekts ar senām tūrisma tradīcijām.

 

 

 

 

 

 

2. Lodes māla karjers 25.40695, 57.39115

Atrodas starp Liepas ciemu un Gaujas senleju. Lodes māla atradni 1953. g. atklāja ģeologs J. Slienis. Desmit gadus vēlāk sākās rūpnieciska mēroga mālu ieguve, ko izmantoja ķieģeļu ražošanā. Pasaules mēroga ievērību Lodes māla karjers ieguva 1970. g., kad ģeologs V. Kuršs pirmoreiz pasaulē atklāja labi saglabājušos augšdevona bruņuzivju un bārkšspuru zivju pārakmeņojumus. Vēl joprojām nekur citur nav atrastas tik labi saglabājušās šo zivju fosilijas, no kurām daļa apskatāma Latvijas Dabas muzeja ekspozīcijā un fondos. Mūsdienās mālu iegūst un pārstrādā uzņēmums “Lode”, kas ražo apdares, krāsns–dūmvadu un celtniecības ķieģeļus, kā arī citus izstrādājumus. Lodes bruņuzivju iegula ir aizsargājamas dabas piemineklis.

Pievērs uzmanību!

Smilšainais karjera biotops ir mājvieta siltummīlošām sugām, kuras vislabāk var novērot saulainās dienās. Turpat netālu esošās Gaujas vecupes ir piemērotas spāru vērošanai, kā arī apkārtnes meži piemēroti citiem bezmugurkaulniekiem. Labākais apmeklējuma laiks no kukaiņu vērošanas viedokļa ir jūnijs–augusts. Te var novērot brūno smilšvaboli un zaļo dižspāri.

 

 

3. Gaujas senleja

Viena no iespaidīgākajām Baltijas reljefa formām, kuras aizsardzības un saglabāšanas nolūkā izveidots Gaujas nacionālais parks. Pie Siguldas senleja sasniedz maksimālo dziļumu – 85 m un ir ap 1 km plata, bet pie Līču–Laņģu klintīm tās platums ir ap 0,6–0,7 km. Viena no Gaujas un to pieteku krastu dabas un ainaviskām vērtībām un tūristu piesaistēm ir devona perioda smilšakmens atsegumi, kurus šeit dēvē par iežiem. Līču–Laņģu klintis ir viens no lielākajiem Gaujas smilšakmens atsegumu kompleksiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

4. Līču–Laņģu klintis 25.39306, 57.39311

Ap kilometru gara klinšaina krauja Gaujas senlejas kreisā pamatkrasta nogāzē, kas no pašas upes nav saskatāma. Tās maksimālais augstums ir ~ 30 m. Smilšakmens atsegumu (Gaujas svīta) formas ir ļoti daudzveidīgas: dominē vairāk nekā 10 m augstas vertikālas sienas, ko saposmo dziļas sānu gravas. No Līču–Laņģu klinšu piekājes izplūst ~ 20 avoti, kuru darbības rezultātā izveidojušās dažāda garuma alas un dažādu izmēru nišas. Lielā Laņģu ala, kas atrodas klinšu dienviddaļā, ir garākā (48 m) un no tās izplūst spēcīgs avots. 50 m ziemeļos no minētas alas atrodas Vidējā Laņģu ala (30 m kopgarumā), bet vēl 50 m tālāk ziemeļu virzienā – Mazā Laņģu ala (4,2 m). Līču–Laņģu klinšu ziemeļdaļā atradusies spēcīga avota veidota lielāka izmēra ala, kuras priekšdaļa pēc griestu nobrukšanas pārvērtusies savdabīgā aizā ar 8 m augstām, stāvām sienām. Aizas sānos izveidojusies savdabīga ala ar trīs ejām. Netālu no tās atrodas 7 m garā Augšala un ļoti šaurā, 12 m garā Apakšala. Kaut arī klinšu piekāje nav labiekārtota un līdz tām ir samērā grūta nokļūšana, Līču–Laņģu klintis ir iecienīts tūristu apskates objekts.

Pievērs uzmanību!

No avotiem iztekošajos strautos, pie alu ieejām un smilšakmens atsegumiem redzamas brūnas gļotas – dzelzs baktērijas. Klinšu piekājē – satrupējušas liela mēroga kritalas un sausokņi, kuros dzīvo dažādas vaboļu sugas, vārpstiņgliemeži. Redzami dzeņu un dzilnu kalumi. Uz atsegumiem – vientuļo bišu kolonijas, dažādas sūnu (mēlītes vijzobe, parastā konusgalvīte u.c.) un ķērpju (krevu ķērpi, melnā cistokoleja, peltīgeras u.c.) sugas, saldsaknītes, trauslās pūslīšpapardes, paceplīša ligzdošanas vieta. Apkaimē – piemērota sēņu vērošanas vieta.

 

 



Atpakaļ uz sākumu